Grīva ir viens no vecākajiem Daugavpils novadiem. Vairāk par 1 gadsimtu Grīva bija atsevišķa pilsēta un ciems. Kaut arī Grīva ieguva savas pilsētas tiesības tikai 1914. gadā, tās vēsture sākās jau 18. gadsimta sākumā, Kalkūnu muižas zemēs.
Tajos laikos Grīva bija neliels tirdzniecības ciemats pie Daugavas, kura vārds bija Jeruzaleme. 1811. gadā, kad sākās jaunā cietokšņa būvēšana, tika paredzēts cietokšņa Daugavas kreisā krasta daļu celt Jeruzalemes vietā, tāpēc tā tika nojaukta, un tās iedzīvotāji tika pārcelti uz jauno vietu, pie Lauceses ietekas Daugavā. Jaunais ciemats tika nosaukts par Grīvu, jo tas atradās pie Lauceses grīvas kreisā krata. Grīva piederēja Kalkūnu muižas zemēm. Vēlāk sāka veidoties arī Grīvas daļa labajā Lauceses krastā, ko nosauca par Zemgali. Zemgale piederēja Līģinišķu muižas zemēm. 1832. gadā Līģinišķu un Kalkūnu muižu zemes nonāca viena saimnieka rokās, un Grīva tika pārdēvēta par Grīvu-Zemgali. Grīvas-Zemgales iedzīvotāji bijušo Zemgales ciemu pārdēvēja par Grivku. Administratīvi Grīva-Zemgale ietilpa Kurzemes guberņa. 1831. gadā Grīva tika pievienota Dinaburgai, kura atradās Vitebskas guberņā, bet tās iedzīvotājiem joprojām saglabājās Kurzemes guberņas privilēģijas (Grīvas iedzīvotāji bija brīvi no dzimtbūšanas, kaut arī dzimtbūšana Vitebskas guberņā bija atcelta tikai 1861. gadā). Pēc 18 gadiem Grīva tika pievienota atpakaļ Kurzemes guberņai. 1914. gada Grīva ieguva pilsētas tiesības, un Grīvai pievienoja Kalkūnus, Nīderkūnus, Līģinišķus un Judovku. Latvijas Republikas pirmajos gados Grīva administratīvi atradās Zemgales novada Ilūkstes apriņķī. 1935. gadā Grīvu ar Daugavpili savienoja pirmais tērauda tilts Baltijā. 1952. gadā Grīva tika pievienota Daugavpilij, un Nīderkūni, Kalkūni, Līģinišķi un Judovka kļuva par atsevišķajiem novadiem
Oriģināla turētājs:
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Struktūrvienība, kurā atrodas oriģināls:
Letonikas un Baltijas centrs. Baltijas Centrālās bibliotēkas kolekcija