Gotiskā Limbažu pils bija Rīgas arhibīskapa pils, taču 1223. gads (avotos pirmo reizi minēti Limbaži) kā pils celšanas gads nav dokumnetāri pamatojams. No 1359. līdz 1479. ga pili okupēja ordenis. 16. gadsimta pirmās puses dokumentos Limbažu pils pieminēta kā arhibīskapa pavasara mītne - bīskaps pilī dzīvojis no Sveču dienas (2. februāra) līdz Vasarsvētkiem (maija beigas vai jūnija sākums). Bet 14.-15. gadsimta senrakstos parādās fakts, ka arhibīskaps mēdza pilī uzturēties arī citos gadalaikos. Livonijas kara sākumā pili dedzināja krievu karaspēks. 1567. gadā pilsētai uzbruka zviedri, 1576. gadā pilij uzbruka hercogs Magnuss. No 1582. gada Limbaži kļuva par poļu stārastijas centru. 1602. gadā zviedri nojauca pils nocietinājumus, kurus vēlāk neatjaunoja. 1621. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Limbažu pili ar muižu atdāvināja Rīgas pilsētai, kurai pils piederēja līdz 1783. gadam. 1668. gadā veiktajā inventarizācijā ir minēts, ka pilij jau ir sabrukušas sienas, bet atsevišķas telpas tiek vēl apdzīvotas un izmantotas par noliktavu. Tajā laikā pils pagalmā bija jau uzceltas koka dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas. 18. gadsimta beigās virs zemes visā augstumā bija saglabājušies tikai divi pils korpusi, kuri izmantoti par noliktavām līdz pat II Pasaules karam. Pēckara gados abiem korpusiem iebrucis jumts, iegāzušās velves un sagruvušas arī vairākas sienas. 19. gs. uz nojauktās sienas pamatiem uzbūvēja muižas magazīnu, kuras vietā 20. gadsimtā uzcēla saimniecības ēku. No 1999.-2000. g. tika veikti pils restaurācijas darbi