Pļaviņas atrodas vietā, kur Austrumlatvijas ledāja mēles kušanas ūdeņi pārrāva Sēlijas paugurvalni, izveidojot senleju. Pļaviņas atrodas šīs senlejas malā 8 km garā joslā Daugavas labajā krastā – Viduslatvijas zemienes Lejasdaugavas senlejas galā, pilsētas gals iestiepjas Austrumlatvijas zemienes Aronas paugurlīdzenumā Aiviekstes labajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Tagadējo Pļaviņu un bijušo Stukmaņu muižas apkaime bijusi apdzīvota jau ap 3. gs., par to liecina no 1962. līdz 1964. gadam arheologa Ēvalda Mugurēviča vadībā veikto arheoloģisko izrakumu atradumi Lokstenes pilskalnā, kā arī šī paša arheologa vadībā veiktie izrakumi 6 km no Pļaviņam Oliņkalna pilskalnā no 1959. līdz 1962. gadam. Ziņas par Pļaviņām ir no Polijas–Zviedrijas kara laika (1600-1629), kad pie Aiviekste ietekas Daugavā atradusies zviedru karaspēka nometne un uzceltas skanstis, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām. Pļaviņas kā biezi apdzīvota vieta ir izveidojusies 19. gadsimta 90. gados, bet attīstījās pēc 1903. gadā atklātās Pļaviņu – Gulbenes – Valkas dzelzceļa līnijas un 1905. gadā atceltajiem noteikumiem, kas aizliedza atvērt Pļaviņās tirgotavas un celt vairāk kā vienu ēku uz 0,5 pūrvietām zemes. Līdz Pirmajam pasaules karam Pļaviņas bija tikai biezi apdzīvota vieta Stukmaņu pagastā, kurai nebija savas pašvaldības. Pilsētas tiesības Pļaviņas ieguva 1922. gadā, pilsētas nosaukums ir radies no māju nosaukuma. Pļaviņas robežojas rietumos ar Klintaines pagastu, ziemeļos ar Aiviekstes pagastu, dienvidos aiz Aiviekstes ir Jēkabpils rajona Krustpils pagasts, aiz Daugavas - Sēlpils pagasts