Līdz 19.gadsimta 30.gadiem šajā vietā atradās purvaina pļava ar alkšņu mežiņu, tāpēc vietu sauca par Alkšņiem, Alkšnu birzi vai Alkšņu mežu (pēc dažu novadpētnieku domām šeit ir bijusi senlatviešu svētnīca). Parku sāka veidot pēc 1841.gadā veiktās nosusināšanas, kas veikta saistībā ar Liepājas - Grobiņas šosejas izbūvi. 1842.gadā otrpus jaunizveidotajai Liepājas - Grobiņas šosejai izbūvēja paviljonu, kas darbojās visu gadu, ar dārzu un telpām koncertiem. Ap 1848.gadu uz šejieni no vecākā pilsētas parka - Šmedema dārza - pārcēla Jāņu svinības ar tautiskām izdarībām un plašu uzguņošanu. 1849.gadā pilsētas galva Kārlis Ūlihs (Ulich) aicināja liepājniekus ziedot koku dēstus parka izveidei. Speciālisti lēš, ka arī šo parku ir projektējis Rīgas galvenais dārznieks G. Kufalts (Kuphaldt). Līdz Kūrmājas uzcelšanai (1875.gadā) parka paviljonā notika plaši koncerti, balles un Ražas svētku svinēšana, kas gan vēlāk 19.gadsimta 60.gados pazuda. Parkā aug bērzi, liepas, kastaņas, priedes, visvairāk ir melnalkšņu (vienam no tiem apkārtmērs ir 3,7 m, bet augstums - 22 m). Ziemeļos no Tirgus ielas ir izveidots lielais pastaigu loks, ko savieno celiņi visos virzienos. Parkā atrodas ainaviski izlocīts kanāls , bet parka dienvidu daļā dīķis ar saliņu. Gar Brīvības ielu parka vidusdaļā ir divi mākslīgi veidoti uzkalniņi, trešais - zālienā dienvidos no Tirgus ielas. 19.gadsimta beigās parks tika saukts par Jaunliepājas parku, Raiņa parka nosaukumu tas ieguva tikai 1925.gadā. Diemžēl līdz ar vācu armijas ienākšanu un darbību II pasaules kara laikā Raiņa parkam līdzi nāk arī traģiska pieskaņa - šeit notika pirmais dokumentētais slaktiņš 1941.gada 3. vai 4.jūlijā.
Anotācija (latviešu):
1942.gada septembra vētrā Raiņa parkā tika bojāti ap 120 koki, pie kam 90 ap 200 gadus veci koki izgāzti ar visām saknēm vai pārlauzti. Parkā līdz 70.gadiem turpinājās zaļumbales. Mūsdienās Raiņa parks plešas 15,5 ha platībā.