Ēka, kurā tagad darbojas Latvijas Republikas Saeima, tika uzbūvēta Vidzemes bruņniecībai 1863.-1867.gadā pēc baltvācu arhitekta Roberta Pflūga un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu arhitekta Jāņa Baumaņa projekta. Gan celtne, gan telpas veidotas eklektisma stilā: ēkas formās un galvenajā reprezentācijas zālē, kur notika Vidzemes landtāga sēdes un svinības, izmantoti renesanses motīvi, Luija XVI stils iedvesmoja Dzeltenās zāles interjera izveidi, bet gotikas stils - ēdamzāles iekārtojumu. Tie bija vieni no efektīgākajiem sabiedriskajiem interjeriem Rīgā. 1920.gadā ēka pārgāja Satversmes sapulces īpašumā. Pirms tam tur jau bija darbojusies Tautas padome un LSPR P.Stučkas vadītā valdība. 1921.gada 17.oktobrī ēka tika ļaunprātīgi aizdedzināta, tā rezultātā izdega galvenā reprezentācijas zāle, kuru izmantoja kā Sēžu zāli. To atjaunoja pēc arhitekta E.Laubes projekta, piemērojot Latvijas Republikas parlamenta vajadzībām. Nedaudz tika pārveidotas arī pārējās reprezentācijas telpas. 1922.gada 3.novembrī atjaunotajās telpās notika pēdējā Satversmes sapulces sēde, bet 7.novembrī - pirmā Saeimas sēde. Tur strādāja arī pārējās Saeimas, līdz 1934.gada 15.maijā parlamenta darbība tika pārtraukta. Pēc K.Ulmaņa valsts apvērsuma tajā iekārtoja Latvijas Valsts Prezidenta administratīvos dienestus. 1940.gadā pēc padomju okupācijas režīma nodibināšanas to nodeva Latvijas PSR Augstākās padomes rīcībā.