20.gadsimta sākumā Lielo Aleksandra ielu sauca par Aleksandra ielu. 1923.gadā to pārdēvēja par Brīvības ielu, Aleksandra bulvāri par Brīvības bulvāri, bet Pēterburgas šoseju (no Gaisa tilta līdz Juglai) Rīgas ārpilsētas novadā par Vidzemes šoseju. 1935. gadā Vidzemes šoseju (līdz pilsētas administratīvajai robežai) pārdēvēja par Brīvības gatvi. Pēc Padomju Savienības okupācijas 1950. gadā Svērtuves un Kaļķu ielu, Brīvības bulvāri, Brīvības ielu un Brīvības gatvi apvienoja vienā maģistrālē un nosauca par Ļeņina ielu. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Ļeņina ielai tika atdots Brīvības ielas nosaukums, vienlaikus atdalot Kaļķu ielu, bet saglabājot vienoto numerāciju, kas Brīvības bulvārim sākas ar 19. un 30. numuriem nepāra un pāra pusēs. Brīvības iela tiek uzskatīta par galveno Rīgas ielu. Tās garums ir 12 600 metri. Brīvības iela iet cauri Centra rajonam un Vidzemes priekšpilsētai. Brīvības iela tiek iedalīta trijos posmos. Pirmo posmu, kas atrodas vistuvāk Vecrīgai, sauc par Brīvības bulvāri un tas iet no Brīvības ielas sākuma, Raiņa bulvāra, līdz Elizabetes ielai. Otrais ielas posms, kurš ir no Elizabetes ielai līdz dzelzceļam jeb Gaisa tiltam tiek dēvēts par Brīvības ielu, bet trešais posms no Gaisa tilta līdz pat Rīgas pilsētas robežai tiek dēvēts par Brīvības gatvi
Oriģināla turētājs:
Latvijas Nacionālā bibliotēka
Struktūrvienība, kurā atrodas oriģināls:
Letonikas un Baltijas centrs. Baltijas Centrālās bibliotēkas kolekcija