Nosaukums (latviešu):

Sievietes un bērni ar vistu

Oriģināla radīšanas datums:

1949

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Sievietes un bērni ar vistu

Oriģināla radīšanas datums:

1949

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Bērni

Temats:

Dzīvniekkopība

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Sievietes ar bērniem Špakenbergas nometnē Gēsthahtā (angļu zonā), sēžot zālē un rādot vistu. Aizmugurē, no kreisās: Vilma Akmentiņa, Aivīte Akmentiņa (ar vistu), Ina Meistere, Aija Meistere, nezināms. Par šo gadījumu Aija Meistere atceras: "Mazā Aivīte iepazinās ar vistiņu. Špakenbergas DP nometne nebija tālu no Saules DP nometnes. Tur nebija barakas, bet mēs dzīvojām ķieģeļu mājās. Sievietes ar bērniem bija kopā dzīvokļos, vīrieši citos dzīvokļos. Mums bija mazi dārziņi ar vistām. Čigāni no apkārtnes nāca vistiņas zagt."

Anotācija (latviešu):

Vilma Akmentiņa, Aivīte Akmentiņa, Ina Meistere, nezināms, Aija Meistere, nezināms.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "1944. gadā mēs dzīvojām Vecpiebalgā. Man toreiz bija pieci gadi, brālim Jurim astoņi. Pirmā komunistu okupācijas laikā Latvijā mēs baidījāmies par izsūtīšanu uz Sibīriju. Kāpēc mums? Laikam tāpēc, ka vecāki bija skolotāji, laikam tāpēc, ka viņi pievienojās pretošanās kustībai. Tā kā mums vienmēr draudēja šķiršanās un nāve, māte mūs, bērnus, lika gulēt pilnīgi apģērbtus gadījumā, ja mums pēkšņi būtu jāmūk uz mežu. Mēs bēgām gan, un beidzot tikām Liepājā uz kuģa. Vienmēr bija cerība, ka drīz šis trakums pāries un mēs varēsim atkal atgriezties mājās. Ar to domu daudzi bija aprakuši dārgumus zemē, lai tos atkal varētu atgūt. Viena sieviete ielēca jūrā pakaļ savam koferim. Man pašai pagāja 50 gadi, pirms es varēju atkal dzimtenes zemē pastaigāt. Man kā mazam bērnam ir daudz briesmīgas atmiņas palikušas no bēgļu gaitām – naktis mežos, vilcieni ar izsistiem logiem, DDT pulvera mākoņi. Bērni saslima, un daudzi nomira. Visur bija runa par nāvi, par vecāku, zaldātu, un bērnu nāvi. Kapi bija visapkārt. Juris un es, mēs arī saslimām. Bumbas krita kā lietus. Mēs glābāmies tur, kur vien varējām. Mana vecmāmiņa, kuru saucām Imits, arī sāka bēgļu gaitas ar mums, bet viņa bija slima un neredzīga, un nevarēja vairs paiet. Lai kā mēs tam ļoti pretojāmies, viņa mums lika bez viņas iet tālāk. Tā mēs Imitsu kaut kur vienā šķūnī atstājām. Bet eņģeli mūs visus vadīja un arī Imitsu. Gadus vēlāk, kad es atkal atgriezos Latvijā, man stāstīja, ka mūsu vecmāmiņa bija tikusi atpakaļ uz Piebalgu, visu ceļu ar kājām. Es varēju nosvinēt sesto dzimšanas dienu Vācijā. Māte kaut kur atrada putraimus un sagatavoja mazu putraimu kūciņu ar sarkanu “6”, uzrakstītu biešu sulā. Beidzot karš beidzās, un mēs atradāmies Gēsthahtas Saules DP nometnē. Mani vecāki tur turpināja darbu kā nometnes skolotāji. Es biju musinošs bērns, iedomājos, ka esmu droša un bezbailīga. Es lēcu no jumtiem un gāju tur, kur bija aizliegts. Saules DP nometne bija ārpus Hamburgas pilsētas, un mēs, bērni, katru rītu sapulcējāmies un gājām gājienā visi kopā uz skolu Gēsthahtas pilsētiņā, kur bija mūsu skolas telpas. Viens liels prieks bija Jurim un man Saules nometnē, kad dabūjām trušus, kurus mēs turējām kā mājas kustoņus, un tos barojām ar pieneņu lapām. Mūsu nākošā DP nometne bija Špakenbergā (Spakenberg bei Geesthacht). Trešā nometne bija Fliegerhorstā (Goslar), kur tēvs pieņēma darbu kā sargs Britu armijas "Melno vienībā”. No Fliegerhorstas mēs sākām lēno ceļu uz Ameriku. Citās nometnēs, karantīnā, mums lika pavadīt laiku ceļā uz Brēmerhāfenu (Bremerhaven), no kurienes beidzot pēc 10 dienu ceļojuma mēs ieradāmies Ņujorkā 9. jūnijā, 1950. gadā, ar kuģi "General M. B. Stewart". Šī ierašanās Amerikā man bija kā izglābšana no visiem bēgļu pārdzīvojumiem, no visām drausmām. Man ir jau ilgu laiku apsēstība par miršanu, kapsētām un bērēm. Tas man ir palicis atmiņā no mūsu bēgļu gaitām, un par tādiem pārdzīvojumiem mana māksla vēl šodien bieži atspoguļo."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.14

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Aija Meistere

Vieta:

Angļu zona

Vieta:

Gēsthahta (Geesthacht)

Vieta:

Špakenberga (Gēsthahta) (Gēsthahte; Geesthaht, Spakenberg bei Geesthacht)

Izveidošanas datums:

09.11.2021

Labošanas datums:

15.11.2021

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/958026
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes