Nosaukums (latviešu):

Pētersonu ģimene Hannoverē

Oriģināla radīšanas datums:

1947-08-08

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Pētersonu ģimene Hannoverē

Oriģināla radīšanas datums:

1947-08-08

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Temats:

Brīvais laiks

Temats:

Viesības un viesību rīkošana

Temats:

Ģimenes

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Pētersonu ģimene pie ēkas ACCU nometnē Hannoverē (angļu zonā). Aizmugurē sakrauta, saskaldīta malka un atvērts logs. Priekšā, no kreisās: Astra Pētersone (pr. Zemzara), Māra Pētersone. Aizmugurē, no kreisās: Alma Pētersone Tāmniece, Arturs Pētersons un Lidija Pētersone. Par šo gadījumu Astra Zemzara (dz. Pētersone) atceras: "Skolotāja Alma Pētersone Tāmniece, Artura Pētersona māsa, Astras krustmāte, meklējot vīru, atgriezās Latvijā."

Anotācija (latviešu):

Ģimenes foto ar trim pieaugušajiem un divām meitenēm.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Izceļoja tēvs Artūrs Pētersons, māte Lidija Pētersone (dz. Bokums) ar meitām Astru (pr. Zemzars) un Māru (pr. Beldavs) no Liepājas. Arturs Pētersons – atmiņas: 1944. gada 24. oktobris, tāpat kā iepriekšējās dienas, ikvienam latvietim bija skumja un drūma, domājot par savu un savas nelaimīgās dzimtenes nākotni, kad ik dienas bija dzirdama lielgabalu dunoņa no tuvās frontes un bieži bija jāpārdzīvo padomju lidmašīnu uzbrukumi Liepājā, kas tajā laikā bija kļuvusi ne tikai par vācu okupācijas varas, bet arī par latviešu bēgļu pulcināšanas un evakuācijas centru. Kā frontes tuvuma dēļ, tā arī ar vācu okupācijas varas aizliegumu palikt dzīvot Liepājā, pa lielai daļai latviešu bēgļi no Padomju Savienības karaspēka okupētajiem Latvijas apgabaliem tajā laikā atstāja Liepāju, izbraucot pa vācu okupācijas varas atļauto un norādīto ceļu – uz Vāciju, lai gan paši bēgļi labāk izvēlētos ceļu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Lai nedotu latviešu bēgļu straumei iespēju izmantot šo ceļu, bet novirzītu to uz Vāciju, kur tie nebija domāti cilvēcīgai palīdzībai, bet gan kā darbaspēks, vācu okupācijas vara bija noorganizējusi ļoti stingru Kurzemes piekrastes apsardzi. Tāpēc tikai nedaudziem izdevās pārvarēt šo apsargāto joslu un nokļūt Zviedrijā. Daži šajā ceļā zaudēja ne tikai savu pēdējo mantu, bet arī brīvību un nokļuva vācu okupācijas varas cietumos, vai tika izsūtīti uz koncentrācijas nometnēm Vācijā. Kaut gan 24. oktobra dienas rudenīgi saulainās debesis, kurās lēni peldēja retas mākoņu laivas, pauda rudens mieru un svētību, daudziem šī diena bija viena no skumjākajām dzīvē, jo bija jāatstāj dzimtene – jāpošas tālā un svešā ceļā. Šīs dienas ceļinieku vidū biju arī es ar ģimeni (sievu un diviem maziem bērniem, no kuriem jaunākais bija tikai vienu mēnesi vecs), Sociālā departamenta darbinieki ar direktoru St. Jaundzemu, Liepājas zīdaiņu nama un zēnu patversmes bērni ar šo iestāžu vadītājiem, ārstiem Kalniņu un Gūtmani, un darbiniekiem. Visu pēcpusdienu plūda šo ceļinieku straume ar savām mantām dažādos satiksmes līdzekļos uz Liepājas ostu, kur šo nelaimīgo ceļinieku transportam paredzēts Jaunliepājas pusē stāvēja lielais vācu preču-pasažieru kuģis „Lappland”. Ap pulksten 18 padomju lidmašīnu uzbrukumu laikā, eksplodējot ostā un tās apkārtnē šo lidmašīnu mestajām bumbām un dunot vācu pretaviācijas lielgabaliem, "Lappland” atstāja Liepājas ostu, pametot ostmalā neuzņemtus ap 50 latviešu bēgļu divriteņus un citas mantas, kas palika vācu žandarmērijas rīcībā. Kuģim attālinoties no Liepājas un satumstot, latviešu trimdinieku skatiem pamazām izzuda dzimtenes krasti, un šajā brīdī atkal valgas kļuva viņu acis, jo vairāk kā jebkad ikviens tad izjuta dzimtenes vērtību. Tikai senču asiņu balss modināta ticība, ka reiz atkal ausīs dzimtenes brīvības diena, kas atvedīs atkal dzimtenē kara vētru svešās zemēs izkaisītos latviešus, stiprināja trimdiniekus šajā grūtajā un nezināmā ceļā. Mūsu jūra, Baltijas jūra, šajā naktī rāma kā ezers, mirgoja mēness gaismā. Mēs braucām vairāku kuģu karavānā, kuru apsargāja vācu karakuģi. Gaismai austot, mēs tuvojāmies svešās zemes krastiem, kur miglā tīts bija redzams kādas pilsētas siluets. Uzzinājām, ka tā ir Gotenhāvena (poļu Gdiņa). 25. oktobrī ap pulksten 10.00 "Lappland” iebrauca Gotenhāvenas ostā. Uz kuģa ieradās vācu NSV darbinieces, kas reģistrēja trimdinieku personas dokumentus, apzīmogojot tos ar īpašu vācu robežpolicijas zīmogu. Šī diena un nakts visiem bija jāpavada kuģī. Tikai nākošās dienas pēcpusdienā sākās trimdinieku mantu izkraušana no kuģa un iekraušana preču vagonos, pie kam šajā darbā bija norīkoti vācu karaflotes jūrnieki. Pašus trimdiniekus novietoja (atsevišķi bērnu iestāžu bērnus un personālu, un pārējos) pasažieru vilciena neapkurinātos un neapgaismotos vagonos, kur tiem, saspīlētiem tumsā un salā, bija jāpārnakšņo divas naktis, pie kam šajā laikā bija jāiztiek tikai ar līdzi paņemto uzturu, jo vāci pieaugušiem izsniedza tikai nesaldinātu kafiju ar maizi, bet bērniem divi reizes dienā auzu pārslu vai mannā piena putriņu. 28. oktobrī ap pusdienas laiku šis "pasažieru vilciens” uzsāka braucienu mums nezināmā virzienā. Tikai pēc staciju nosaukumiem konstatējām, ka braucam pa Pomerāniju Štetines virzienā. Brauciena laikā uzlabojās arī mūsu uztura apgāde, jo bez maizes, desas un margarīna, ko izsniedza pāris reizes, pieaugušie gandrīz katrā stacijā saņēma ziltu zupu, bet bērni piena putriņas un pienu. Stargardes stacijā trimdiniekiem, kas nepiederēja pie zīdaiņiem, respektīvi bērnu nama personāla, bija jāpārvietojas citā vilcienā, kurš devās Svinemindes virzienā. Šim vilcienam bija piekabināti preču vagoni, kuros atradās visu bēgļu mantas, un tam līdzi brauca četri bērnu nama grupas pārstāvji, lai gala stacijā palīdzētu izšķirot mantas. Līdz Neubrandenburgas stacijai bērnu nama grupas brauciena gala mērķis vēl nebija zināms. Neubrandenburgā šo grupu sadalīja šādos virzienos: zēnus ar vadītāju Gūtmani uz Varnemindi (laikam uz Gralu pie Varnemindes), mazākos bērnus ar St. Jaundzemu uz Gustrovu un zīdaiņus ar ārsti Kalniņu uz Varenu. Attiecīgām grupām līdzi brauca personāls (kas bija jau sakomplektēts Liepājā), ar saviem piederīgiem. Es pievienojos grupai, kas brauca uz Gustrovu. Še nokļuvām 29. oktobra vēlā pēcpusdienā. Visus atbraukušos – kā bērnus, tā pieaugušos – novietoja NSV bērnu namā "Haus Bergfeld”, kas atradās apm. 4 km aiz Gustrovas pie Gustrovas Plau’as šosejas. Tā bija pilsveidīga celtne ar visām saimniecības ēkām un savu dārzniecību (agrāk esot piederējusi kādam žīdu bagātniekam), kas atradās uz nelielas zemes platības, no kura lielāko daļu aizņēma augļu un sakņu dārzs. To apkopa īpašs dārznieks (Herr Manss, kas bija pārliecināts Hitlera partijas piekritējs). Latviešu bērnus un pārējos novietoja kara laikā celtajās koka barakās, kas atradās pils tuvumā un bija paredzētas vācu bērnu novietošanai. Par latviešu bērnu grupas pārzini NSV akceptēja St. Jaundzemi, kā arī atstāja šīs grupas darbā latviešu darbiniekus – ārsti Rubeni, apkopējas Sm. Kļavu, Dobeli u.c. Pārējiem, kas nebija šajā darbā, bija jāatstāj bērnu nams un pēc vietējās darba pārvaldes norādījuma jāiestājas kādā darbā. "

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.351.1

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Astra Zemzara (dz. Pētersone)

Vieta:

Angļu zona

Vieta:

Hannovere (Hannover)

Vieta:

ACCU (Hannovere) (Hannover)

Izveidošanas datums:

15.11.2021

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/958846
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes