Nosaukums (latviešu):

Meiteņu ansambļa dalībnieces Neištatē

Oriģināla radīšanas datums:

1949-09-01

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Meiteņu ansambļa dalībnieces Neištatē

Oriģināla radīšanas datums:

1949-09-01

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Temats:

Kultūra

Temats:

Kora dziedāšana

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Meiteņu ansambļa dalībnieces dzied Neištatē (Holšteinā, angļu zonā). Priekšā, kreisajā pusē, stāv skolotājs (tumšās drēbēs). Priekšā, labajā stūrī, stāv divi vīrieši, vienam no viņiem uz pleca ir kinokamera. Par šo gadījumu Gaisma Kovals Newman atceras: "Ģimnāzija Gēsthachtā nebija. Tiem, kas gribēja turpināt izglītību, bija jābrauc uz Neištati, tur vajadzēja dzīvot studentu kopmītnē. Šeit dzīve bija jauka. Es dziedāju meiteņu korī un arī meiteņu ansamblī, kā arī piedalījos sporta sacīkstēs."

Anotācija (latviešu):

Dziedošas meitenes divās rindās. Priekšā trīs vīrieši.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts 2005. gadā par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Mans vārds ir Gaisma Kovals Newman. Ierados šajā pasaulē 16. martā 1934. gadā mazajā Zemgales pilsētiņā Ērberģē, lauku mājā “Kalnieši”, kur tēvam bija galdniecības darbnīca un mamma strādāja kā saimniece. Laiki bija grūti. Mamma man iedeva vārdu “Gaisma Ārija” ar cerībām, ka es būšu gaisma viņas dzīvē un dziesma viņas sirdī. Nezinu, vai tās cerības piepildījās. Kad biju vēl mazs bērniņš, tētis pazuda līdz ar krievu izbraukšanu no Latvijas, un palikām tikai mēs divas – mamma un es. Mamma savā mūžā bija vārījusi ēdienus un klājusi skaistu skaistos goda mielasta galdus gan latviešu, krievu, vācu un angļu karavīriem un virsniekiem. 1944. gada rudeņa sākumā dzīvojām Cēsu pilī, kur mamma bija saimniece vācu karavīriem un virsniekiem, bet, kad pili noslēdza, pārvācāmies kopā ar vācu karavīriem uz privātu māju ar piebūvētām barakām priekš vācu karavīriem un krievu gūstekņiem. Tur arī tika novietoti visi mūsu dzīvnieki: govs, 2 cūciņas, vistas un mani trusīši. Vienu pēcpusdienu mums paziņoja, ka pāris stundu laikā ir viss jāsapako 10 ratos ar zirgiem un jābrauc prom, jo kara līnija tuvojās. Man atļāva ņemt līdzi manus trusīšus, bet atstājām visus citus dzīvniekus mūsu kaimiņiem. Pāris koferos mamma iesvieda nepieciešamās drēbes, bet pārējās mantas salika koka kastēs un aiznagloja. Visi 10 pajūgi vienā līnijā devās uz Rīgu. Nezinājām, kur brauksim jeb, kad atgriezīsimies. Izbraucām cauri degošai Rīgai un tad devāmies uz dienvidiem – cauri Latvijai un Lietuvai. Pārnakšņojām, kur tik varējām atpūtināt un pabarot zirgus, kā arī paši nomazgāties, paēst un pāris stundas atpūsties. To darījām lielāko tiesu pie ceļa tuvās lauku mājās, kuras īpašnieki bija jau atstājuši, kara līnijai tuvojoties. Citi bija atstājuši savu mājsaimniecību tik steidzīgi, ka pat nebija lopus no kūts izlaiduši. Lietuvā dabūju izlaist mežā savus iemīļotos trusīšus, jo krievu gūstekņi aizmuka un tikai 3 pajūgi turpināja ceļu. Beidzot iebraucām lielā laukumā, kas bija pilns ar atstātiem ratiem ar visām mantām un zirgi palaisti ganīties. Mums ar mammu pateica, lai ņemot ko varam panest, jo pēdējais kuģītis esot gatavs izbraukt. Kāds kuģītis, no kurienes jeb uz kurieni, nezinājām. No kuģa mūs kā lopus uzlika uz vilciena, kas dienām ilgi brauca cauri nabadzīgai zemei ar mazām būdām un nošļukušiem cilvēkiem – beidzot ieradāmies Poznaņā, Polijā. Šī bija mūsu pirmā DP nometne. Šī likās maza baraku pilsētiņa ar augstu dzeloņdrāšu žogu visapkārt. Ēkām nebija istabas, tikai sienas apkārt ar piepildītām divu stāvu koka gultām un salmiem matraču vietā. Pa nakti, kad kādreiz uzdedzināja uguni, blaktis un visādi kukaiņi skrēja uz visām pusēm. Visiem bija utis, bet mana mamma bija atvedusi līdzi mazu franču smaržu pudelīti. Es izmazgāju savus matus aukstajā ūdenī mazgātavā un tad iesmērēju smaržu matos un cieti apsēju galvu. Nākošā rītā liekas visas utis bija beigtas (neatceros vai mamma vēl tur kaut ko man uz matiem uzlika). Es gan biju visus savus sānus nokasījusi jēlus, kur blaktis bija sakodušas. Mēs labāk barojām savas cūkas, nekā bija ēdiens, ko mums deva. Paldies Dieviņam, mēs šeit bijām tikai 2 nedēļas, un tad mūs atkal uzlika uz vilciena. Tā kā mamma un es runājām vāciski, mammu uzlika kā grupas vadoni braukt atkal uz citu nometni. Mamma dabūja zināt, ka nometne, uz kuru mūs sūtīja, bija vēl sliktāka par Poznaņu, un visa grupa nolēma no vilciena izkāpt Schwerin pilsētā. Visi ar kājām (nesdami savus koferus) gājām no vienas nometnes uz otru dabūt naktsmājas – visas bija pilnas. Beidzot pie pēdējās mamma nolika koferus uz trotuāra vienu pie otra un es uz tiem nogūlos, lai nenozagtu – un tūlīt aizmigu. Es biju tik nogurusi, ka nevarēju vairs kājās nostāvēt. Likās, pēc ilga laika, mamma mani uzmodināja un aizveda uz lielu, cilvēkiem un paunām pilnu zāli. Tur uz grīdas priekš mums bija matracis ar baltu palagu un segu. Likās, ka es uzmodos debesīs – tūlīt ar visām drēbēm mugurā nogūlos un aizmigu. Mamma dabūja darbu vācu ievainoto kazarmās. Es palīdzēju ievainotos barot un gāju vācu skolā. Dzīvojām kopā vienā istabā ar igauņu ģimeni, un mūsu kopīgā valoda bija vācu. Tātad gandrīz nemaz latviski mēs ar mammu nerunājām. Laiks ātri ritēja uz priekšu. Pa nakti amerikāņu lidmašīnas svieda bumbas, un mums bija jāskrien vai nu uz pagrabu jeb ārā kādā grāvī, lai pasargātos. Gulējām dienas drēbēs, jo tumsā jau nevarēja redzēt apģērbties. Kad nāca vakars, visi logi tika aizklāti un, kad skanēja trauksmes pūtiens, nedrīkstēja ugunis dedzināt. Tad karam bija beigas. Amerikāņu tanki un smagās mašīnas braukāja pa ielām, un pirmo reizi redzējām melnus cilvēkus. Atceros, ka kādā filmā biju viņus redzējusi, bet ne dzīvē. Viss gāja labi. Amerikāņi it sevišķi bija labi pret bērniem un deva mums šokolādes. Tad uzreiz atkal dabūjām grābt koferus un iekāpt smagajā mašīnā, un braukt. Es nezināju, uz kurieni, bet vēlāk dabūju zināt, ka kara beigu likumi nolēma Schwerīni dot krieviem un mums bija atkal jābēg. Pēc 18 gadiem, kad mans onkulis caur Sarkano Krustu mūs atrada Amerikā, dabūjām zināt, ka viņš ar Omammu arī esot bijuši Schwerīnā tajā pašā laikā, kad mēs tur bijām. Viņiem nebija iespēja izbraukt, un krievi viņus līdz ar citiem ielika vilcienos un sūtīja atpakaļ uz Latviju. Ceļā mana Omamma nomira, onkulis atgriezās Latvijā, bet tad tūlīt tika sūtīts uz Sibīriju. Tā lielā mašīna mūs aizveda uz Saules latviešu DP nometni, kur pavadījām laiku līdz braukšanai uz ASV 1949. gada oktobrī. Par dzīvi Saules nometnē nevaru sūdzēties. Kaut gan sākumā dzīvojām kā siļķes bundžā – 14 vienā istabā. Mamma dabūja darbu kā galvenā Saules virtuves saimniece un es gāju skolā. Sabiedriskā dzīve arī bija patīkama. Gājām uz visādiem priekšnesumiem, lekcijām, ballītēm un nosvinējām visas latviešu svinamās dienas. Atceros it sevišķi divas Lieldienas. Vakaru pirms Lieldienām es vienmēr noliku šķīvi zem gultas, lai zaķis man kaut ko atnes. Mammai nebija parastās šokolādes olas, bet viņa ielika manā šķīvī "ping pong" bumbiņas (kas bija ļoti noderīgas, jo tās bija grūti dabūt). Atkal vienās Lieldienās biju saslimusi ar cūciņām, un man vajadzēja būt slimnīcā, lai visiem citiem nepieliptu tā slimība. Šo reizi izlietoju, rakstot dzejolīšus un zīmējot. Ar to zīmēšanu visai negāja, bet līdz šai dienai vēl šad un tad rakstu dzejolīšus (jeb es tos saucu “rīmes”, jo viss rīmējās). Mamma daudzreiz barakas istabā uzklāja bagātīgu galdu un ielūdza draugus, jo svinēšanas netrūka – tur bija vārda dienas, dzimšanas dienas jeb vienkārši svinēja svinēšanas dēļ. Drīz arī sāka pienākt lietotas drēbes no Anglijas un Amerikas, kā arī CARE pakas. Tās es vienmēr gaidīju, jo likās – viss iekšā bija tik garšīgs. Piedalījos gaidu pulciņā, kā arī dejoju tautas dejas. Mamma gribēja, lai mācos spēlēt klavieres, bet ziemā tajā telpā, kur bija klavieres, nevarēja iekurināt krāsni vai arī uzlikt elektrību, tātad vakaros bija jāiet tumsā (pie sveču gaismas) vingrināties ar cimdiem rokā un mēteli mugurā. Tas drīz apnika, un vēl līdz šai dienai neprotu klavieres spēlēt. Skola mums bija lielā mūra ēkā pilsētā. Katru rītu mēs, bērni, sapulcējāmies pie galvenajiem vārtiem un rindā pa divi, skolotāju vadībā, gājām uz skolu. No sākuma skolotājiem un arī mums grāmatu nebija. Skolotāji mācīja no atmiņas, un mēs burtnīcās skribelējām, ko tik varējām, lai būtu kādas piezīmes. Pa ziemu kādreiz nebija klasēs siltums, un mēs sēdējām, sasaluši cimdos un mēteļos. Bet atceros, ka mums deva kādus biskvītus ar kakao. Tos ar ratiņiem bija pašiem jāaizved uz skolu. Reiz, kad mēs ar draudzeni dabūjām to darīt, aizbraucām uz skolu un gaidījām visus pārējos, bet neviens nenāca. Bijām izsalkušas un sākām ēst tos biskvītus. Beidzot devāmies atpakaļ uz nometni un ar nokārtām galvām dabūjām atzīties, ka daudz bijām apēdušas. Sākot ar 4. klasi, es vienmēr biju pirmā savā klasē. Tas man palīdzēja, jo kad, sāku spēlēt galda tenisu (jeb ping pong), kavēju daudzas skolas dienas, braucot uz sacīkstēm. Pirmās sacīkstes notika 1947. gada 9. martā – es paliku 13 gadus veca 16. martā un piedalījos jauniešu grupā. Mamma spēlēja sieviešu grupā. Es saņēmu pirmo vietu un dabūju skaistu, ar roku rakstītu un ūdens krāsām izkrāsotu diplomu. Šī bija vienīgā reize, kad spēlēju ar meitenēm – pēc tam pārgāju sieviešu nodaļā un sacentos ar pieaugušiem. 1948. gada februārī piedalījos “1947. gada latviešu trimdas meistarsacīkstēs galda tenisā” un saņēmu otrās vietas diplomu jauktajā dubultspēlē. Mani arī apbalvoja kā jaunāko dalībnieci. Manas pēdējās sacīkstes notika Lībekā 1949. gada 14. maijā, kad guvu pirmo vietu “dāmu 1949. gada” vienspēlē. Kaut gan mamma vēl vienmēr spēlēja un bijām sīvas konkurentes, tomēr viņa nekad, ar mani spēlējot, neuzvinnēja. Kopā saņēmu 11 diplomus. 1949. gada martā beidzās mūsu pamatskola. Žēl, ka sarakstījos uz īsu laiku tikai ar Uldi Kurzemnieku, jo, kad iebraucām ASV, pagāja mēneši, pirms dabūjām naudu priekš pastmarkām un konvertiem. Uldis manu mammu bija ļoti iemīlējis. Redziet, latviešu karavīri no Kurzemes atrada mazo Uldi Krievijā – vienu pašu – un aizveda viņu atpakaļ uz Latviju. Karavīri viņam iedeva vārdu Uldis un uzvārdu Kurzemnieks, jo karavīri bija no Kurzemes. Uldis aizbrauca uz Austrāliju, tad uz New Zealand un pēc tam nezinu, kur viņš palika. Ģimnāzija Geesthachtā vairāk nebija. Tiem, kas gribēja turpināt izglītību, bija jābrauc uz Neustadt un vajadzēja dzīvot studentu kopmītnē. Šeit dzīve bija jauka. Es dziedāju meiteņu korī un arī meiteņu ansamblī, kā arī piedalījos sporta sacīkstēs. Lieli un skaisti sporta svētki notika Neištatē 1949. gada 14. septembrī. Arī es piedalījos un no visām meitenēm saņēmu visvairāk godalgu, jo piedalījos gan skriešanā, augstlēkšanā un tāllēkšanā. Man vēl tagad ir tautiska koka izgriezuma kārbiņa, kuru saņēmu kā pirmo vietu augstlēkšanā. Vāciņa iekšpusē ir iededzināts raksts: "NEUSTADT DAY 14.9.49 I . PRIZE HIGH JUMP" (pirmā vieta augstlēkšanā). 1949. gada oktobrī sākām izpildīt visus papīrus braukšanai uz ASV. Atkal visas mantiņas tika saliktas pāris koferos un devāmies uz nezināmu nākotni. Mūs uzlika uz veca kara kuģa “General Bellow”, un pagāja 14 dienas, līdz iebraucām Bostonas ostā – 1949. gada 4. novembrī. Mūsu Dīpīšu dienas tikai palika atmiņās, un iesākās jauna dzīve Amerikā. Drīz būšu 71 gadu veca – esmu sveika un vesela – un MANA DZĪVE IR LABA!"

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.816

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Gaisma Kovals Newman

Vieta:

Angļu zona

Vieta:

Neištate (Neustadt in Holstein)

Izveidošanas datums:

15.11.2021

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/959488
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes