LV | EN
Nosaukums (latviešu):
Bloku ēkas Eslingenē
Oriģināla radīšanas datums:
1947
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija


Metadati

Nosaukums (latviešu):
Bloku ēkas Eslingenē
Oriģināla radīšanas datums:
1947
Fiziskais raksturojums (latviešu):
1 fotogrāfija
Temats:
Fotogrāfijas
Temats:
Latviešu diaspora
Temats:
Latvieši -- Vācija
Temats:
Bēgļu nometnes -- Vācija
Temats:
Celtnes
Temats:
Mājokļi
Ģeogrāfiskais nosaukums:
Vācija
Anotācija (latviešu):
Četru stāvu bloku ēkas Eslingenē (amerikāņu zonā). Priekšplānā pāri ielai dodas vīrietis un sieviete. Par šo gadījumu Gunta Krasts-Voutyras atceras: "Mūsu bloku ēkas Eslingenā, kur mēs, visi Dieva putniņi (DP), dzīvojām, sapakoti kā sardīnes."
Anotācija (latviešu):
4 stāvīga bloku ēka. Priekšplānā vīrietis un sieviete.
Vispārīgās piezīmes (latviešu):
Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Mani vecāki Eduards un Lidija Krasts ir liepājnieki, un viņu divi bērni ir dzimuši Liepājā, Latvijā. Manā ģimenē bija tēvs, māte, vecmāmiņa, es un jaunākā māsa. 1942. gadā man bija septiņi gadi. Mana vecmāmiņa Šarlote Stīpiņa dzīvoja Durbē. Tur viņa bija apriņķa vecmāte. Viņa saņēma savu diplomu Tallinā, Igaunijā, no medicīnas skolas un visu mūžu strādāja par vecmāti Latvijā. Kad Otrā pasaules kara briesmas bija jau dzirdamas visur, mana vecmāmiņa atbrauca uz Liepāju pie mums uz palikšanu, jo vēlējāmies visi būt kopā. 1944. gadā vācieši aizveda manu tēvu – atnāca uz māju un paņēma. Iemesls bija pavisam vienkāršs – mans tēvs ar savu brāli Žani bija dzimuši ar uzvārdu "Freimanis". Kad Latvijā bija iespēja mainīt uzvārdus, abi brāļi nomainīja uzvārdu uz Krasts. Arhīvos vēl bija dokumenti, kas liecināja par šo lietu, un vācieši, to uzzinādami, aizveda manu tēvu spaidu darbos. Bez tam, manam tēvam nekas labs par vāciešiem un Hitleru nebija sakāms, un viņš to neslēpa. Palikām mēs četras. Man bija deviņi gadi. Nakts bumbošana un dzīvošana dārzā tēva izraktā patvertnē turpinājās līdz novembrim, kad māte, meklēdama savai mazajai ģimenei drošību, mūs savāca kopā ar pāris kartupeļu maisiem ar mūsu drēbēm un dokumentiem, un aizvilkāmies uz Liepājas dzelzceļa staciju. Tur mūs ievēroja viens no mana tēva kolēģiem no pasta iestādes, kur mans tēvs bija ierēdnis, un pēc neilga laika mums atbrauca pakaļ vācu virsnieks un aizveda uz Liepājas kuģu ostu. Tur mūs uzlādēja uz kuģi, kurš veda ievainotus vācu kareivjus atpakaļ uz viņu mājām. Mūs burtiski iemeta pašā kuģa apakšā kopā ar zirgiem un mēsliem. 4. novembrī iebraucām Brēmerhāfenas ostā un mūs izlādēja ostas malā. Sapakoja mūs mašīnās un aizveda uz kādu vecu skolu, kur gulējām uz grīdas kopā ar daudziem citiem latviešiem un arī daudziem cittautiešiem. Pēc divām dienām mūs aizveda uz dzelzceļa staciju un ielika lopu vagonos. Noslēdza durvis no ārpuses, un tā mēs braukājām pa Vāciju. Šad un tad atvēra durvis, izlaida mūs ārā uz neilgu laiku un tad atkal atpakaļ vagonos, un braucām tālāk. Neviens no mums nezināja, kur esam un kurp tiekam vesti. Divas reizes apstājāmies divās tādās cietuma nometnēs, kur mūs izlādēja un sabāza lielās barakās, kur mūs trieca iet dušā. Daudz cilvēku kopā, mazgāja galvas un matus ar benzīnu, un dušā bija auksts ūdens. Dzīvojām tur pāris nedēļas, un tad veda tālāk. Ēdiens bija sapuvuši kartupeļi siltā ūdenī no liela katla āra laukumā baraku galā. Vienu pēcpusdienu mums lika izkāpt kādā mežainā vietā un salika mūs vienā barakā. Tā tur bija vienīgā baraka. Man bija masalas, mana māsa bija ļoti slima. Sapratām no vācu ierēdņiem, kas acīm redzot bija strādnieki mazā fabrikā blakus barakai, ka mēs visi strādāsim šajā fabrikā. Tur gatavoja vācu lidmašīnu sastāvdaļas. Vācu ierēdņi piedāvāja vest mūs pie ārsta turpat sādžā, bet mums bija ļoti bail, ka mūs sūtīs Dievs vien zin kur, tikko kā redzēs, ka esam slimas. Pārdzīvojām slimību. Sagaidījām Ziemassvētkus. Karam beidzoties, Amerikas armija ielika mūs lielā pilī tajā pašā vācu sādžā. Dzīvojām, saprotams, uz grīdas, jo mums bija tikai lupatas. Tur mans tēvs mūs atrada. No pēdējās vēstules, kuru viņš bija saņēmis no mātes pirms mēnešiem, viņš cerēja mūs vēl satikt dzīvas. Staigādams pa Vāciju, viņš bija mūs visus pieteicis kā ģimeni dīpīšu nometnē (Displaced Persons Camp), cerot, ka viņš mūs atradīs. 1945. gada jūnijā viņš iesoļoja pagalmā, ar kājām atnācis no Itālijas. Bijām atkal visi kopā. Tūlīt pēc viņa ierašanās sākām ceļu uz vienu no šīm Dieva Putniņu ligzdām. Gājām ar kājām, braucām ar ogļu vagoniem un beidzot ieradāmies – diemžēl nevaru atcerēties, kā šo vietu sauca. Pēc pāris nedēļām ASV karaspēks mūs sapakoja savās lielās mašīnās un aizveda uz Eslingenas nometni, kas bija ļoti liela. Tur dzīvojām bloku ēkās, katra ģimene savā istabā. Mani vecāki iesaistījās Eslingenas bēgļu nometnes mākslas dzīvē. Mana māte Lidija ir beigusi Liepājas Mākslas amatniecības skolu. Viņa nodarbojās ar ādas izstrādāšanu, un tēvs tapa par kokgriezēju. Abi bija ļoti darbīgi un pagatavotos darbus izstādīja. Mana māte bieži savus ādas darbus pārdeva amerikāņu virsnieku ģimenēm par kafiju vai sviestu. Mēs, meitenes, gājām latviešu skolā. Es iestājos gaidās. Bumbas mums uz galvas vairs nekrita, un bija ko ēst, jo saņēmām pārtiku no ASV autoritātēm – olu pulveri, “Kool Aid” un vēl šo to. Neko daudz, neko veselīgu, bet badā nebijām. Latviešu baznīca bija netālu no mūsu bloku mājas, kur bieži gāju ar vecmāmiņu Bainu, kā viņa vēlējās, lai viņu sauc. Mums bija arī teātra izrādes, jo Eslingenas nometnē bija daudz pazīstamu latviešu aktieru. Vasarā bija basketbola grupas jauniem puišiem. Dienas tā pagāja. Kad izdeva paziņojumu, ka Amerika, Kanāda un Dienvidamerika ņem pretī ieceļotājus – tos pašus noplukušos, izkāmējušos bēgļus – mans tēvs pieteicās uz Ameriku. Bija ilga un gara izmeklēšana – veselības, psiholoģiskā un politiskā. Pēc gariem mēnešiem atradām savu vārdu garā sarakstā kopā ar tiem, kuri bija pieņemti izceļošanai. 1949. gada 1. novembrī Hamburgā uzkāpām uz kuģa. Es nopietni domāju, ka sapņoju, kad pirmo vakaru visi gājām kopā ēst ceptu vistu ar kartupeļiem un saknēm. Domāju, ka, ja aiztaisīšu acis, tas viss pazudīs kā sapnī. Ceļojums bija vētrains, un beidzot izkāpām krastā Bostonā, no kurienes ar vilcienu mūs aizveda uz Ņujorku – uz Ņujorkas lielo dzelzceļa staciju: “Pennsylvania Station”. Atkal bija liels brīnums par zemi, kura spēj izbūvēt tādu staciju ar tik augstiem griestiem. “Amerikas Church World Service”, reliģiska organizācija, mums katram, visiem pieciem, iedeva sešus dolārus un apsveica mūs ar atbraukšanu. Pārējā dzīve bija jākārto mums, katrai ģimenei, pašai, kas ir atkal viens atsevišķs garš un interesants stāsts."
Oriģināla turētājs:
Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs
Oriģināla novietojuma kods:
LPplgD2022.1014
Pieder kolekcijai:
Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)
Izcelsme:
Gunta Krasts- Voutyras
Izveidošanas datums:
15.11.2021
APLIS autortiesību statuss:
Nav definēts APLIS autortiesību statuss
APLIS piekļuves tiesības:
Nav definētas APLIS piekļuves tiesības
APLIS tiesību paziņojums:
Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums
APLIS piekļuves paziņojums:
Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija
URI:
https://dom.lndb.lv/data/obj/959745
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes

Nosaukums Apraksts Izmērs Hash Piekļuves statuss
1. LPplgD2022.1014.jpg 72.36 KB aa5448e9111a4538ea25446f0bd3c89f Lejupielādēt Atvērt

Lūdzu uzgaidiet