Nosaukums (latviešu):

Cilvēku grupa ar skrejriteni

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Cilvēku grupa ar skrejriteni

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Temats:

Ģimenes

Temats:

Celtnes

Temats:

Pagalmi

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Cilvēku grupa ziemas drēbēs pie koka ēkas Švarcenbekas nometnē (angļu zonā). Priekšā viens no bērniem tur skrejriteni. Fonā vēl viena koka ēka un uz auklas izkārta veļa. Priekšā redzami: Ķeru un Rītiņu bērni. Aizmugurē, no kreisās: ? Grigals, Hermīne Rītiņš.

Anotācija (latviešu):

Sieviete, vīrietis, viņiem priekšā seši bērni.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "1944. g. 28. jūlija rītā atstājām Bausku. 6.00 mūs pamodināja saucieni, ka Jelgava deg un krievi tuvojas. Tika padota vaļēja mašīna, un mēs braucām ar to līdz Iecavai. Bijām uzvilkuši ziemas mēteļus, sasvieduši vanniņā kaut kādas lietas. Iecavā vācu karavīri apturēja mašīnu un lika izkāpt, jo mašīnu vajagot armijas vajadzībām. Sākās panika. Tajā brīdī nāca nākamā mašīna, un karavīri aizskrēja pie tās. Šoferis nez kāpēc vērsās pie manis, vaicājot, ko darīt, un es teicu: "Brauciet!” Aizsedzu savus bērnus aiz bailēm, ka uz mums šaus, un mēs aizbraucām pa blakus ceļu. Vēl no Latvijas atceros epizodi, kad Airītēs, kur bija vācu štābs, lauzītā valodā prasīju pēc palīdzības, jo pie Priekules jau tuvojās Padomju armija. Man apsolīja pajūgu uz Liepāju. Piepeši viens vācu virsnieks sāka runāt latviski. Viņš bija, neatminu vairs, vai nu no Līveniem vai Medemiem. Viņš teica, salīdzinot padomju un vācu režīmus: "Tie paši vēži, tikai citā kulītē. Tomēr Vācijā jums būs drošāk.” 1944. gada 20. oktobrī izbraucām no Liepājas. Brauciens bija ar kuģi “Bukareste” no Liepājas uz Vēzeli Reinas krastā. Mūs ievietoja armijas barakās. Nāca amerikāņu uzlidojumi, un mums lika braukt tālāk. Bijām lielāka latviešu grupa, kas ar agronoma Blūmentāla padomu devās uz Meklenburgu. Cita latviešu grupa aizbrauca uz Drēzdeni. Mēs braucām cauri Berlīnei. Berlīnē palikām uz vienu nakti apakšzemes patversmēs. Otru nakti mums neļāva tur palikt, un tas bija liktenīgi, jo to sektoru sabumboja. No Berlīnes uz Meklenburgu pie Neištērlicas. Bijām lielā vācu muižā apmēram 30 cilvēki. Dzīvojām barakās, guļasvietas uz salmiem. Vīrieši strādāja lauku darbos. Tuvojās kara josla. Ar pajūgu atkal bēgām tālāk uz Šverīnu. Ceļā bija drausmīgi skati. Sabumboti ceļi, pajūgi, pa ceļiem tika dzīti koncentrācijas nometņu ieslodzītie. Bija šausmīgi skatīties, kā viņi no beigtajiem zirgiem centās plēst gaļu. Bet sargi ar pātagām dzina viņus tālāk. Šī briesmīgā aina ir palikusi manā atmiņā. Šverīnā mana ģimene apmetās ķieģeļu ceplī. Pēc laiciņa mūs atkal sāka formēt grupās un deva mašīnas, lai pārvietotu tālāk. Tas bija ceļš uz Švarcenbeku. Švarcenbekā vienu brīdi uzturējāmies lidmašīnu fabrikā. Gulējām starp visādām iekārtām. Kad blakus fabrikai atbrīvojās strādnieku barakas, tad tur arī tika ievietoti bēgļi. Nometnē bija apmēram 1000 bēgļu. Pirmais komandants bija Veilands. Švarcenbekā tikām 1945. gada pavasarī. Mūsu ģimenē bez manis vēl bija vīrs Genriks Rītiņš, divi mūsu dēli Juris un Jānis un vīramāte Anna Rītiņš. Vīrs Genriks pēc Bauskas krišanas pēdējā brīdī novilka formastērpu un kā zemnieks paguva mums pievienoties. Švarcenbekā tika sadalītas barakas, un mūsējā dzīvoja ģimenes ar bērniem. Bijām 4. barakā, kurā dzīvoja 20 ģimenes. Vīrs bija barakas vecākais. Cīnījāmies ar blaktīm, bet bijām drošībā. Attīstījās sabiedriskā dzīve – koris, teātris, skola, bērnu nodarbības, draudze. Nometnē bija mācītāji Sīpols un Līventāls. Vācijā, Hamburgā, piedzima mūsu trešais dēls Andrejs. Paliku Švarcenbekā līdz 1948. gada septembrim. Vīrs darbos uz Angliju aizbrauca jau 1947. gada maijā. Viņš vispirms tika lauksaimniecības darbos, bet, tā kā ģimene bija liela, tad pārgāja uz raktuvēm, jo tur varēja vairāk nopelnīt. Pēc Švarcenbekas kādu laiku bijām Ventorfas caurlaides nometnē. Mums, visai ģimenei, bija ļoti grūti tikt uz Angliju, jo vīramāte vienmēr bija slima. Es kategoriski atteicos viņu atstāt. Un tā gadu un piecus mēnešus ar bērniem paliku vēl Vācijā. Ceturtais dēls Mārtiņš piedzima Anglijā. Mēs izvēlējāmies Angliju ar domu, ka tas būs tuvāk, kad mūsu lielajai ģimenei būs jābrauc atpakaļ uz Latviju."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.1084.2

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Hermīne Rītiņš

Vieta:

Angļu zona

Vieta:

Švarcenbeka (Schwarzenbeck bei Hamburg)

Vieta:

Švarcenbeka (Svarcenbeka; Schwarzenbeck bei Hamburg), mūsdienās Švarcenbeka (Schwarzenbek)

Izveidošanas datums:

15.11.2021

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/959834
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes