LV | EN
Nosaukums (latviešu):
Haunštetenes nometnes latviešu pamatskolas skolotāji
Oriģināla radīšanas datums:
1947
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija


Metadati

Nosaukums (latviešu):
Haunštetenes nometnes latviešu pamatskolas skolotāji
Oriģināla radīšanas datums:
1947
Fiziskais raksturojums (latviešu):
1 fotogrāfija
Temats:
Fotogrāfijas
Temats:
Latviešu diaspora
Temats:
Latvieši -- Vācija
Temats:
Bēgļu nometnes -- Vācija
Temats:
Izglītība
Temats:
Mācību iestādes
Ģeogrāfiskais nosaukums:
Vācija
Anotācija (latviešu):
Latviešu pamatskolas skolotāji Haunštetenes nometnē Augsburgā (amerikāņu zonā). Aizmugurē ir divas vienstāvu koka barakas. Priekšā, no kreisās: Brigita Valta, Gunārs Saliņš, Jautrīte Saliņa, Zelma Lapsiņa, Arvīds Lapsiņš (skolas pārzinis) un Eiženija Zintniece. Aizmugurē, no kreisās: ? Briedis, nezināms, Lūcija Kalniņa, Ludmilla Birne, ? Erniņa, Tamāra Šlokenberga, ? Delviga, Mirdza Paudrupe un Modris Bergmanis.
Anotācija (latviešu):
Grupas foto ar skolotājiem divās rindās pie ēkas.
Vispārīgās piezīmes (latviešu):
Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Es bieži slimoju. Kādu dienu 1944. gada rudenī, kad gulēju ar ļoti augstu temperatūru, dzirdēju māti klusi sarunājamies ar kaimiņieni. Kundze teica, lai slimo bērnu atstāj pie viņas, bet māte atbildēja: "Ja viņai jāmirst, tad labāk lai viņa nomirst manās rokās.” Nojautu kaut ko briesmīgu un stingri apņēmos, ka nomirēja noteikti nebūšu. Tēvs bija sagādājis pajūgu un māte cītīgi krāva ratos koferus un dažādas paunas ar drēbēm un pārtiku. Pašā virsū salika segas un spilvenus un tur ievīkstīja mani. Priecājos, ka mani, deviņus gadus vecu, neatstāja un apņēmos pavisam drīzi kļūt vesela. Seši gadus vecā māsiņa sēdēja priekšā mātei blakus. Tēvs uz motocikleta kādu laiku mūs pavadīja. Bija sākušās mūsu bēgļu gaitas..... Pirmo nakti pavadījām netālu no Valmieras – Putriņās, kur bija sapulcējušies vairāki pajūgi ar bēgļiem. Lielgabalu dunoņa bija uzkrītoša, un, tumsai iestājoties, skatījāmies atpakaļ uz gaišo blāzmu. Tur dega Valmiera, kur dzimu un augu... arī es raudāju citiem līdzi, bija žēli, ļoti žēl. Kādā agrā, miglainā rītā māte mūs pamodināja, lai, braucot pāri Daugavai, atvadāmies no Rīgas. Ap šo laiku mūsu pajūgam bija pievienojušies daudz citu pajūgu. Bēgļu karavānas galus nevarēju redzēt, skatoties uz priekšu, nedz atpakaļ. Braucot pa Kurzemi, bēgļu karavānu reizēm apšaudīja zemu lidojošās krievu lidmašīnas. Pajūgi, kuŗos bija kāds nošautais vai ievainotais, griezās atpakaļ uz mājām, arī pajūgs tieši aiz mūsējā. Atkal visus pārņēma satraukums un bailes. Netālu no Talsiem satikām tēva radus, kas mūs mēģināja pārliecināt, lai paliekam pie viņiem, jo kaŗš drīzi beigšoties. Māte paskaidroja, ka esam čekas "sarakstos” un tēvam draud droša nāve, un mums mūža dzīve Sibīrijas tundrās. Ceļu turpinājām uz Ventspili. Pēc Ventspilī pārdzīvotiem vairākiem uzlidojumiem kāpām uz transporta kuģa. Lielajā burzmā tēvs tomēr mūs atrada atvadām. Viņš mūs Vācijā sameklēšot. Kad pievakarē kuģis atstāja ostu, visi dziedājām "Dievs, Kungs ir mūsu stiprā pils" un "Dievs, svētī Latviju". Kuģī bērniem bija lieli brīnumi. Caur grīdas dēļu šķirbām vērojām zirgus, kuŗus arī veda uz Vāciju. Pēcpusdienā kādai kundzei uznāca dzemdības, un māte mani uzsūtīja uz klāja, lai ieelpojot svaigu gaisu. Uz klāja bija vairāki cilvēki, kas vēroja Liepāju pie apvāršņa. Pēkšņi cilvēkos bija satraukums, tad klusums. Visi skatījāmies pāri margai. Tieši gar kuģa galu aizgāja gaiša svītra. Torpēda! Netrāpīja! Atskanēja čalas. Steidzos lejā pastāstīt mātei interesanto notikumu, bet viņu tikai apbēdināju, viņa raudāja, bet teica, ka esot iesnas. Dancigā (tagad Gdansk), sēžot uz koferiem un gaidot tālākos norādījumus, māte man atgādināja, ka šodien, 31. oktobrī, ir mana dzimšanas diena. Biju deviņus gadus veca. Jutos gandrīz pieaugusi. Tālāk ceļojām ar vilcienu, kas bija ļoti pārpildīts. Pajūgi tika atstāti Ventspilī. Tā braucot, vilciens apstājās vienā vietā, varbūt Štetīnā (tagad Szczecin). Pavēlēja visiem izkāpt. Bija jānoģērbjas kailiem un jāiet dušās un atutošanā. Visas drēbes tika atstātas ārpusē. Vīriešus sadzina lielās telpas tālajā galā, sievietes un bērnus tuvāk durvīm. Vīrieši klusēja, dažas sievietes raudāja. Virs galvām bija daudz dušu galviņu rindas. Mēs ar māti novietojāmies tieši zem vienas un gaidījām. Māsiņa un es raudājām. Mums nepatika būt kailām starp svešiem cilvēkiem. Mums ļoti sala. Kad durvis aizvērās, sākās ūdens šaltis. Garastāvoklis visiem uzlabojās un pārvērtās priecīgos izsaucienos. Pēc daudzām dienām visi jutāmies atsvaidzināti, ko pat utu pulveris nevarēja izdzēst. Tālāk atmiņā ir daudzi pārblīvēti vilcieni, daudzi uzlidojumi, daudzas pieturas. Neatceros, kur gulējām, ko ēdām, visādas pilsētas – Cerbiga (Zoerbig), Halle bei Saale, Drēsdene, Nirnberga. Hallē mums ierādīja telpas. Bija Ziemassvētki, eglīte, bērniem pantiņu skaitīšana un arī Ziemassvētku vecītis. Bērniem katram tika pa konfektei. Tēvs mūs uzmeklēja, bet drīz atkal pazuda. Nākošā atmiņu piestātne ir Nirnberga un bads. Ja mātei izdevās kaut ko ēdamu pārnest, tad tas bija ļoti maz. Nepārtraukti bijām izsalkušas. Bijām apmetušās kādas mājas otrajā stāvā. Vienu dienu pa logu redzam nākam tēvu ar lielu maisu – sīpoli. Prieki bija lieli! Ēdām sīpolus gan lielā krāsnī uz oglēm ceptus, gan sutinātus, gan zaļus vairākas dienas. Reiz naktī, no izsalkuma pamodusies, dzirdēju vecākus čukstam, ka nebūtu grūti attaisīt gāzes vadu, tā būtu viegli aizmigt.... Tikai daudz vēlāk sapratu, ko teiktais nozīmēja. Māte atrada darbu kādā fabrikā. Pēc darba viņa pārnesa gaļu. Ak, to prieku! Kā pa svētkiem. Ēdām sīpolos vārītu gaļas zupu! Tēvs, apskatījis kauliņus, nevarēja izdomāt vai tie ir kāda kaķa, suņa vai pat žurkas kauliņi. Mums ar māsiņu bija vienalga. Zupa garšoja lieliski. Tad tēvam atkal bija jāaizbrauc. Pēc dažām dienām māte pārnāca satraukta. Esot jāpierāda, ka viņa esot cēlusies no latviešiem. Dokumenti ceļā bija gājuši zudumā, bet dažas fotogrāfijas bija saglabātas. Tur bija redzami viņas vecāki Rīgā. Nākošā rītā viņa no mums atvadījās, teikdama, ja viņa nepārnāk, lai mēs augot par krietnām latviešu meitenēm. Mēs ar māsiņu atkal raudājām un ar lielām bailēm gaidījām mammiņu no darba. Viņa pārnāca, bet tūdaļ gatavojāmies tālākam ceļam. Mūsu gala punkts bija Augsburga – tālāk no krieviem. Augsburgā tēvs mūs atkal uzmeklēja un šoreiz palika. Kaŗa beigas sagaidījām Haunštetenes (Haunstetten) miestiņā pie Augsburgas, netālu no Messeršmita fabrikas. Bijām apmetušies kādā vācu zemnieku mājā. Atkal uzlidojumi. Dažu nakti vairākas reizes vajadzēja skriet uz pus ieraktiem bieza betona bunkuriem. Beidzot vecāki nolēma, ka palikšot uz vietas istabā, kaut tas nebija atļauts. Bija pavasaris. Tēvs strādāja uz lauka, uzardams kundzes zemi. Mēs ar māsiņu gājām līdzi un bieži piedzīvojām gaisa kaujas. Tajās reizēs tēvs mums lika nogulties vagā un pieplakt pie zemes. Viņš pats turpināja art. Māte palīdzēja saimniecei mājās. Tad kādu dienu kopā ar daudziem vāciešiem gājām uz patvertni, jo bija dzirdama lielgabalu un vieglo ieroču apšaude. Pēc vairākām stundām varējām atgriezties mājās. Nāca amerikāņi. Visās mājās un dzīvokļos vajadzēja izkārt baltus palagus – padošanās zīmi. Māte loga stūrī izlika mazu sarkanbaltsarkanu karodziņu. Pa logu redzējām, kā iebrauc amerikāņu kaŗāspēks un apstājās tieši pretī saimnieka mājai. No smagām mašīnām izkāpa daudzi kaŗavīri. Pirmo reizi redzēju melnādaino cilvēku, kuŗu ļoti apbrīnoju, sevišķi koši oranžā krāsā melnajā rokā turēto apelsīnu. Daži karavīri pienāca pie durvīm un klauvēja. Pieaugušie sūtīja mani, lai atveru durvis. Vienam no viņiem rokā bija trauks, un man kaut ko nesaprotamu prasīja. Pielicis trauku pie mutes, es sapratu, ka viņš grib dzert. Saimniece iedeva pienu, un kaŗavīri priecīgi aizgāja. Neilgi pēc kaŗa beigām tēvs pavēstīja, ka viņš mūs ir pieteicis bēgļu nometnē ārpus Haunštetenes. Nometnē mēs dzīvojām 5 dzīvokļu mājās. Mums tika ierādīts dzīvoklis Finkstrasse 7-4. Viena istaba bija mums, otra Dāles kundzei ar meitu un mazmeitu. Virtuve bija kopīga. Vēlāk gan virtuvē iemetinājās Miglas kungs, kuŗu saucām par Mīglas tēvu. Nometnes vienā malā novietoja igauņu bēgļus. Mums, bērniem, bija prieka dienas. Vēl nebija skola, dienas mierīgas un rotaļu pilnas. Nometne ātri pildījās. Ieradās Zelma un Arvīds Lapsiņi, un visiem bērniem bija jāsapulcējas kādā telpā. Prieki beidzās. Nodibinājās skola. Mani ielika otrajā klasē, māsiņu bērnudārzā. Skola ātri iepatikās, iemantoju daudz draudzeņu. Manā klasē kā audzinātāja iesāka Ludmila Birnis jaunkundze, vēlāk atdalījās paralēlklase, kur audzinātāja bija Jautrīte Saliņa kundze. Par skolotājiem vēl strādāja Gunārs Saliņš, Modris Bergmanis, Mirdza Paudrupe, (tagad skolotāja mērītus latviešu vasaras vidusskolā Gaŗezerā, ASV), ? Briedis, Brigita Valta, ? Erniņa, Fridolīns Eglītis, Lūcija Kalniņa, Eiženija Zintniece, Tamāra Šlokenberga, ? Delviga un Arvīds Lapsiņš, kuŗš arī bija skolas pārzinis. Līvija Jurševska mācīja klavierspēli un Elza Paegle baletu – graciozitāti meitenēm. Skolas grāmatas bija tikai retam līdzi, un jaunas vēl nebija nodrukātas. Citam no cita vajadzēja grāmatas aizņemties lasīšanai un uzdevumu pārrakstīšanai. Katram grāmatas tika iedalītas pa stundai. Brīvā laika bija maz. To aizņēma ne tikai mājas darbi, bet arī gaidu un skautu nodarbības, tautas dejas, skolas koris, klavierspēles vingrināšanās, baleta vingrinājumi u.c. Tēvs strādāja par kārtības sargu nometnes policijā, māte pie pārtikas sadales. Abi vecāki dziedāja korī, kur diriģents bija igaunis Lespe. Koris piedalījās Dziesmu svētkos Fišbachā un Ansbachā un kuplināja dievkalpojumus Haunštetenes nometnē. Pacilājošs notikums bija Augsburgas Dziesmu dienas 1946. gada 25. augustā. Vecāki piedalījās kop koru koncertā, gaidas un skauti par vietu ierādītājiem. Daudz bija dziedātāju, vēl vairāk publikas. Līdz šim laikam bija nodibinājusies otra Augsburgas nometne Hochfeldā, dažu kilometru attālumā. Kad angļi un amerikāņi nodibināja "melno rotas”, t.i. darba rotas nosauktas tā pēc melnām uniformām, 1947. gadā tēvs aizgāja strādāt tur. Mūs ar māsiņu piemeklēja plaušu dziedzeru iekaisums. Gaidiņai ārsts aizliedza uz gadu iet skolā. Es drīkstēju skolu apmeklēt, bet nedrīkstēju iet saulē, skriet vai citādi priecāties. Mums piešķīra ēdiena papildporcijas – plūmju pudiņu un kondensēto "Pet” pienu. (Vēl tagad nevaru šos produktus lietot. Esmu pagalam atēdusies tā garšu.) Kad mūs sasniedza ziņa par atombumbas nomešanu Japānā, jutāmies cerību pilni, varbūt Padomju Savienība nobīsies un atkāpsies savās robežās, mēs varēsim braukt mājās, vēl arvien tā cerējām....Bet nekas nenotika, un sāka likties, ka jāmeklē nākotne kaut kur uz tāliem krastiem. Tēvs pieteicās braukt uz Kanādu, uz Saskatūnu, Saskatčevānā (Saskatoon, Saskatchevan) mežus cirst. Mana sirdsdraudzene Elita Judovica un es bijām ļoti izmisušas par gaidāmo šķiršanos. Mums bija iesākušās pirmās draudzības ar zēniem, pirmie bērnības randiņi, pirmie bērnības skūpsti..... Daudz kas mums abām bija kopīgs. Tad tēvu piemeklēja sirds trieka, un braukšana uz Kanādu izputēja. Tēvs ārstējās slimnīcā un pamazām atkopās. Atkal varējām domāt par izbraukšanu, šoreiz uz Ameriku. Darba galvojums atnāca no Edmores Mičiganā (Michigan). Vēlreiz sāpīga šķiršanās, jo domājām, ka patiešām nekad vairs neredzēsimies. (Tomēr liktenis mums abām ar Elitu bija lēmis Amerikā dzīvot pāris stundu brauciena attālumā un bieži satikties.) Pēc daudzām veselības pārbaudēm un potēm pret tīfu, bakām un citām slimībām atstājām Haunšteteni ar koferīšiem rokā. Ar vilcienu devāmies uz Brēmenhafenu (Bremenhaven), kur atkal, pēc vairākām intervijām, uzkāpām uz kuģa "USS Gen. Holkenbrook". Devāmies pāri Atlantijas okeānam pretī nezināmai nākotnei. Amerikā iebraucām Bostonas ostā 1949. gada 30. augustā. Lai mūžīga pateicība vecākiem, skolotājiem un audzinātājiem, kas sapni par dzimteni un brīvu Latviju manai paaudzei neļāva aizmirst. Daudzi no viņiem jau Aizsaulē, arī mani vecāki. Lai viņiem salda dusa!"
Oriģināla turētājs:
Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs
Oriģināla novietojuma kods:
LPplgD2022.1124
Pieder kolekcijai:
Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)
Izcelsme:
Ilga Abermane (dz. Lenša)
Izveidošanas datums:
15.11.2021
APLIS autortiesību statuss:
Nav definēts APLIS autortiesību statuss
APLIS piekļuves tiesības:
Nav definētas APLIS piekļuves tiesības
APLIS tiesību paziņojums:
Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums
APLIS piekļuves paziņojums:
Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums
Resursa virstips:
Attēls
Resursa tips:
Fotogrāfija
URI:
https://dom.lndb.lv/data/obj/959895
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes

Nosaukums Apraksts Izmērs Hash Piekļuves statuss
1. LPplgD2022.1124.jpg 83.19 KB f411151229ab4848a62aa7592627f204 Lejupielādēt Atvērt

Lūdzu uzgaidiet