Nosaukums (latviešu):

Vurcahas pils pagalms

Oriģināla radīšanas datums:

1945

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

• Attēli
• Audio
• Video
• PDF
• Citi

Metadati

Nosaukums (latviešu):

Vurcahas pils pagalms

Oriģināla radīšanas datums:

1945

Fiziskais raksturojums (latviešu):

1 fotogrāfija

Temats:

Fotogrāfijas

Temats:

Latviešu diaspora

Temats:

Latvieši -- Vācija

Temats:

Bēgļu nometnes -- Vācija

Temats:

Celtnes

Temats:

Pagalmi

Temats:

Sabiedriskās ēkas

Ģeogrāfiskais nosaukums:

Vācija

Anotācija (latviešu):

Vurcahas pils pagalma skats blakus Vurcahas nometnei (franču zonā) 1945. gada rudenī. Pagalmā ir divi koki bez lapām, teritorijai cauri vijas vairāki šauri ceļi. Fotogrāfijas labajā apakšējā stūrī ir uzdrukāts: "Wurzach.". Par šo gadījumu Indulis Lācis atceras: "Pilī kaŗa laikā dzīvoja internētie angļu pilsoņi, pēc kaŗa pilī nomitināja no apkārtnes savāktos krievus un ukraiņus repatriēšanai uz Padomju Savienību. Pēc viņu aizbraukšanas pils atsevišķas telpas izmantoja latvieši, kas dzīvoja barakās pils dārzā, lai tur noturētu pamatskolu un rīkotu izstādes un koncertus."

Anotācija (latviešu):

Liela ēka.

Vispārīgās piezīmes (latviešu):

Fotogrāfijas dāvinātāja rakstītais atmiņu stāsts par bēgļu gaitām un bēgļu nometnēm: "Atceros, ka Lāču ģimene (tēvs Artūrs, māte Ella, es, brālītis Gatiņš un vecmāmmiņa Marija) 1944. gada 1. oktobra naktī, dziļā tumsā, ar vilcienu krustojām Lietuvas robežu un ar rīta gaismu tuvojāmies Vācijas Austrumprūsijai. Ap pusdienas laiku sastāvs nokļuva līdz Kēnigbergas (Koenigsberg, tagad Kalingrad, Krievijā) preču stacijai. Nevaru apgalvot, bet mūsu vilciens varēja būt viens no pēdējiem, kas tika uz Vāciju, jo oktobra sākumā Padomju Savienības armija Lietuvā izlauzās līdz Baltijas jūrai, un ar to zemes ceļi starp Latviju un Vāciju bija pārrauti. Stacijā mums paziņoja, ka sastāva tālākā braukšana būs tikai nākošā dienā. Tā kā kopš izbraukšanas no Rīgas mēs neko siltu nebijām ēduši – tikai kādas maizītes, ābolus un ogas, ko Kurzemē izdevās nopirkt vai iemainīt. Diena bija patīkama, sievietes sadomāja izvārīt zupu turpat blakus stāvošiem vagoniem. Atradās kāds paliels trauks, liekas – skārda bundža, kurā vīri sanesa ūdeni, pie sliedēm sakūra uguni un vārošajā traukā salika saziedotos gaļas gabalus, kā arī saknes, kas bija paņēmušās līdz no Kurzemes. Kad vira bija gatava, katram iznāca pa krūzītei. Neatceros, kas tā bija par zupu, taču silta tā vareni labi garšoja. Nākošajā dienā mūs tajos pašos preču vagonos aizveda uz kādu Prūsijas pilsētiņu, ko sauca mums, latviešiem, ļoti amizantā vārdā par Dirschow(?), jo no turienes atiešot ātrvilciens uz Berlīni. Līdzpaņemtās mantas vajadzēja nodot bagāžā, un drīzi vien pienāca vilciens, kas bija pārpildīts ar vācu bēgļiem un ievainotiem karavīriem gandrīz līdz pašiem vagonu griestiem. Kaut kādā veidā mēs visi tomēr vilcienā iekļuvām, un es ar vēl vienu cilvēku iespiedāmies tualetes nodalījumā uz tur saliktām ceļa somām. Atkal brauciens noritēja naktī, un no rīta iebraucām sabumbotajā Berlīnē. Vācu NSF (Nacionālo sociālistu sieviešu palīdzības organizācija), kas rūpējās par bēgļiem visās Vācijas vietās, mūs aizsūtīja uz bēgļu patversmi kādā veikala pagrabā. Lai uz turieni nokļūtu, vajadzēja braukt ar slaveno U-bāni, kas vēl tai laikā kustējās. Tajā pagrabā nodzīvojām kādas divas, trīs dienas, un, par laimi, nekādi uzlidojumi tad nenotika. Tēvs un citi gribēja aiziet uz latviešu centru, kas Berlīnē jau pastāvēja, lai uzzinātu par tālākajām braukšanas iespējām un saņemtu no iestādēm vajadzīgās braukšanas atļaujas, kā arī dabūt ceļojošo cilvēku pārtikas kartiņas. Viņiem patiesi laimējās, jo īsā laikā viss tika sagādāts, un varējām sākt domāt par tālāko braukšanu. Te jāpiemin viens ļoti svarīgs punkts: kad vēl bijām pie tēvoča Kārļa Ogrē, tur sapazināmies ar kādu draudzīgu vācu karavīru, kuram pieminējām, ka domājam doties bēgļu gaitās uz Vāciju. Viņš ieteica, vēl Latvijā esot, mums izvēlēties kādu noteiktu vietu Vācijā, uz kurieni mēs gribētu doties, jo pretējā gadījumā bēgļi tiekot sūtīti uz nometnēm Polijā vai citur. Viņa ģimene dzīvoja Vācijas dienvidos, Švābijā, un viņš ieteica mums doties uz Biberach am Riss, kas atrodoties netālu no Bodenes ezera pie Šveices robežas. Tēvam likās, ka tā varētu būt tā drošākā vieta, kur pārlaist kaŗa beigas un būtu tālāk no iespējamiem krievu draudiem, un tā viņš Rīgā uz braukšanas atļaujām uzdeva šo pilsētiņu kā mūsu gala mērķi Vācijā. Šī draudzīgā padoma dēļ tēvs varēja nopirkt vilciena biļetes un izkārtot vajadzīgos braukšanas dokumentus bez grūtībām. Berlīnē esot, visi bijām ļoti nobažījušies par iespējamiem uzlidojumiem, tādēļ visas tās pāris dienas tur aizgāja kā pa murgiem. No sabumbotās pilsētas maz ko redzēju, vienīgi, kad devāmies uz vienu no Berlīnes dzelzceļa stacijām, lai iekāptu vilcienā mūsu tālākajām braucienam uz Vācijas dienvidiem. Pretēji bēgļu vilcienam, ar ko atbraucām no Austrumu Prūsijas, ātrvilciens uz Friedrichshafenu nebija pārlieku pārpildīts, braukšana noritēja samērā normālos apstākļos. Berlīni atstājām pievakarē, visu nakti braucām, un nākošajā rītā vilciens iebrauca Biberachas stacijā. Tur mūs, atbraucējus, sagaidīja NSF dāmas, kas nekādu lielu prieku neizrādīja par mūsu ierašanos. Mūsu, latviešu, bēgļu pulciņš, mūsu ģimene no Rīgas, bet pārējie no Ļaudonas, tikām izmetināti kādā ēkā pie dzirnavām. Teica, ka drīkstam Biberachā uzturēties vienīgi tik ilgi, kamēr pienāks mūsu bagāža stacijā. Pēc tam mums visiem būšot jābrauc uz Sudetiju kādreizējā Čechoslovākijā. Tad pienāca laiks, kad mūs, visus latviešu bēgļus, kādā oktobra dienā aizveda uz Biberachas dzelzceļa staciju, un ar visām mantām un “cūgšainēm”, ievietoja vilcienā ar virzienu uz Vācijas dienvidiem. Devāmies caur Rāvensburgu uz Friedrichshafenu un tad gar Bodenes ezera malu caur Lindavu tālāk uz Salzburgu Austrijā, turpinājām ceļu caur Prāgu uz pagaidu gala punktu – ziemeļu Sudetijas, Bohēmijas pilsētiņu Aussigu (čehu tagadējais nosaukums – "Ûsti"), kur mūs novietoja bēgļu caurbraucēju ēkā, netālu no stacijas. Kad bijām vairākas dienas uzturējušies Aussigā, tēvam un pārējiem vīriem izdevās izkārtot braucienu uz vietu, kur mēs varētu uz laiku apmesties. Tā izrādījās maza pilsētiņa uz austrumiem no Aussigas, vārdā Wartenberg am Roll (čehu vārds – Strāz pod Ralskem). 1945. gada februāra otrajā nedēļā ziņas no frontes bija tik draudošas, ka latvieši nolēma vairāk negaidīt, bet doties tālāk uz rietumiem. Vecāki sarunāja kādu Vartenbergas zemnieku, lai mūsu ģimeni ar mantām aizved uz dzelzceļa staciju ap 30 km attālajā Deutche Gabel. Stacijā jau priekšā bija liels bēgļu pulks, kuŗi gaidīja pienākam vilcienu. Tēvs nodeva mūsu mantiņas, visu mūsu bagātību, bagāžā, kā to dzelzceļnieki pieprasīja, bet mēs no visa tā vairs neko neredzējām, izņemot vienu čemodānu, kas pustukšs pienāca Biberachā ar mums nepiederošām lietām. Kā pa brīnumu, pēc neilgas gaidīšanas pienāca bēgļu un kaŗavīru pārpildīts vilciens, kuŗā mēs tomēr iekļuvām. Tūlīt aiz lokomotīves bija piekabināts platformas vagons ar gaisa izpalīgu zēniem un zenītieročiem pret tā saucamiem “tiefflieger” uzbrukumiem, kas mums tālākajā braucienā lieti noderēja, jo pie Egeras pilsētas sākās amerikāņu zemuzlidojums vilciena sastāvam. Par laimi, vilcienam nekas netika trāpīts, un mēs varējām ceļu turpināt. Egeras stacijā redzējām pirmos bēgļus pēc šausmīgā Drēzdenes uzlidojuma. Tas nu tiešām bija neaprakstāms skats, ieraudzīt smagi apdegušus un savainotos cilvēkus, meklējot patvērumu un glābiņu. Tieši šajās drūmajās briesmu un sāpju dienās man apritēja 14 gadi. Mūsu vilciena ceļš vijās caur Karlsbadi, Egeru un Nirnbergu, kur vajadzēja pārkāpt citā vilcienā, kas devās tālāk cauri Augsburgai, Ulmai un uz gala mērķi Biberachu. Padotais vilciens Augsburgā vairs nebija tik ļaužu pārpildīts kā iepriekšējais no Sudetijas. Varu piezīmēt, ka arī pārējie mūsu kopienas latvieši vēlreiz devās bēgļu gaitās tāpat kā mana ģimene – daži dienas ātrāk, citi kādu dienu vēlāk. Visi tomēr bija nolēmuši, ka dosies atpakaļ uz Biberachu cerībā, ka mūs vairs prom neraidīs. Nākošajā dienā gan mums paziņoja, ka mūs izvietošot ap 15 km attālā zemnieku ciematā – Elvangenā, mazā švābu “dorfā”. Tā nu mēs beidzot sagaidījām Otrā Pasaules kaŗa beigas mazā Švābijas miestiņā – visi sveiki un veseli. Nešaubos, ka visam grūtajam bēgšanas posmam mēs tikām izvesti cauri ar kādas augstākas varas svētību un palīdzību. Citiem tautiešiem bija daudz grūtāki ceļi jāizstaigā, un vēl citi šo brīdi nemaz nepiedzīvoja, bet apgūlās vai nu Baltijas jūŗas dzelmē, vai arī zem kādas Vācijas sabumbotās pilsētas drupām. Liktenis tāpat bija nežēlīgs pret daudziem, kas palika krievu ieņemtajā Vācijas daļā – tos sagaidīja moku pilnais ceļš uz Sibīriju – tikai retais nokļuva atpakaļ dzimtenē. Mūsu leģionārus un iesauktos gaisa izpalīgus, zēnus sagaidīja sabiedroto gūstekņu nometnes, līdz tie vēlāk, izbadējušies un novārguši, izkļuva ārā. 1945. gada vasarā, nodibinoties DP nometnēm, Lāču ģimene nonāca Vurcahas DP nometnē franču zonā, kur es pabeidzu pamatskolu un 1947. gadā iesāku mācīties Ebenveileres latviešu ģimnāzijā, jo Vurcahas nometnē, kur dzīvoja vecāki, ģimnāzija nebija. 1949. gada augustā mūsu ģimene izceļoja uz ASV."

Oriģināla turētājs (*):

Latvieši pasaulē - muzejs un pētniecības centrs

Oriģināla novietojuma kods:

LPplgD2022.1181

Pieder kolekcijai:

Latvieši pasaulē - muzeja un pētniecības centra krājums (Kolekcija)

Izcelsme:

Indulis Lācis

Vieta:

Franču zona

Vieta:

Vurcaha (Wurzach)

Izveidošanas datums:

15.11.2021

APLIS autortiesību statuss:

Nav definēts APLIS autortiesību statuss

APLIS piekļuves tiesības:

Nav definētas APLIS piekļuves tiesības

APLIS tiesību paziņojums:

Nav definēts APLIS autortiesību paziņojums

APLIS piekļuves paziņojums:

Nav definēts APLIS piekļuves paziņojums

Resursa virstips:

Attēls

Resursa tips:

Fotogrāfija

URI:

https://dom.lndb.lv/data/obj/959966
RDF dati | XML dati

Pieejamās datnes