Gvido Drage, sēņu vecis ar motorzāģi, sāka rakstīt pēc un pirms 40. Vispirms sapinās ar dzeju, tad iekrita lielās mīlas - haiku - skavās, līdz sīks sānsolītis ar prozu izrādījās autora "karma fatale". Viņa teksti veidoti tādā vīrišķās rakstības formā, kurā autors nebaidās atklāt savu prozas cilvēku ievainojamību, sastopoties ar dzīvi un mīlestību, nebaidās apspēlēt vispārpieņemto tikai viņam piemītošā, šarmantā veidā, kā arī nebaidās būt tāds, kāds viņš ir: valodā, izteiksmē, eksistenciālajā pozīcijā. Un visam pāri viegls humors.
Lotosu dīķis ; Vīngliemeži un irši ; Iršozols ; I Mēnesstilts ; II Mēnesszivs ; Kobiņš ; Stikla zutis ; Sērkociņu dievs ; Mežainis ; Piena zvaigzne ; Vēl augstāk, vēl zemāk ; Svece un aka ; Sarunas ar Piču ; Acis un spārni ; Daktere Sigrita ; Rokas ; Zosu gane ; Zenons ; Karogs ; Helēna.