Amerikāņu kino režisors Deivids Linčs (1946)
savu pirmo eksperimentālo īsfilmu
“
S
ix Men Getting Sick
”
(“Seši vīrieši kļūst slimi”)
radīja 1966. gadā,
m
āco
ties
tēlotājmākslu Pensilvānijā.
1977.
gadā viņš
pārcēlās uz Losandželosu, kur studēja
Amerikas filmu institūtā tēlotājmākslas maģistru. Iegūstot 10 000 dolāru
stipendiju
no
mācību iestādes
,
viņš uzsāka darbu pie savas pirmās pilnmetrāžas filmas
“Gumijgalva”
(1977). Nauda visai filmas
uzņemšanai nepietika
, tāpēc filmēšanas process
ieilga uz 5 gadiem, taču satraucošais galarezultāts noteica to
,
kā attīstījās viņa karjera.
Deividu pamanīja producents Mels Bruks, kurš to nolīga režisēt filmu “Ziloņcilvēks”
(1982). Tie bija viņa pirmie komerciālie panākumi, ka
s rezultējās astoņās kinoakadē
mijas
balvas O
skars nominācijās, ieskaitot kā labākais režisors un labākais adaptētais scenārijs.
Savukārt, viņa nākamā filma “Zilais samts” (1986), nostiprināja at
zinību no kritiķu puses.
A
r šo filmu Linčs sāka savu sadarbību
ar mūzikas komponistu Andželo Badalamenti, kurš
turpmāk veidoja visu viņa filmu skaņu celiņus. 80. gadu beigās Linčs veica pagriezienu no
lielā ekrā
na uz
televī
ziju, veidojot
seriālu Tvinpīka, kas
guva ievērīgu atzinību no
skatītājiem, kam sekoja arī film
a “Tvinpīka: Uguns seko man!”.
1997. gadā uz kino
ekrāniem parādījās viņa filma “Ceļš uz
nekurieni”, neskatoties uz tās
nepārāk
veiksmīgajiem komerciālajiem panākumiem un miksētajām kritiķu atsauksmēm, tā atnesa
jaunu paaudzi ar Linča filmu cienītājiem. Vi
ņa nākamā filma “Malholandas ceļš” (2001)
atnesa Linčam Kannu kinofestivāla
labākā režisora balvu
, kā arī tika atzinīgi novērtēta gan
no skatītāju, gan no kritiķu puses.
Linčs nav tikai kino režisors, viņa talants šķērso arī
fotogrāfijas, mūzikas, skulptūr
as un multimediju darbu lauku
s
.