Filmas „Uģis Kuģis – krišnaīts” pamatā ir stāsts par cilvēku. Sajā filmā operatora
uzdevums bija sekot līdzi viena Uģa dzīves "nogriežņa" svarīgākajiem notikumiem. Filmēšanas
sagatavošanas procesā un filmēšanas sākuma stadijā tika izkristalizētas svarīgākās sižeta līnijas
un potenciālie notikumi. Pašā pamatā bija svarīgi apzināties visas sižeta attīstības iespējas un
izvēlēties tieši tās līnijas, kuras būtu vizuāli dramatiskas un interesantas. Ar terminiem "vizuāli
dramatiskas un interesantas" tiek domāts vizuāli atklāt personāžu savstarpējo attiecību dziļumu.
Filmas operators uzskata, ka visu izšķir mirklis. Būt īstajā vietā un laikā ir tas altāris, uz kura
jāupurē vizuālā izteiksmība, ja tas būtu nepieciešams. Latviešu dokumentālā kino vecmeistars un
viens no Rīgas poētiskā dokumentālā kino tradīcijas līdzveidotājiem Hercs Franks ir teicis, ka
"iemācīties filmēt nav grūti, galvenais ir iemācīties ieraudzīt."1 Lai arī Hercs nav operators, viņš
trāpīgi norāda uz būtiskāko. Var tikai piekrist Franka teiktajam: "Dokumentālās filmas autora
pirmais likums ir pacietīgi novērot dzīvi. Ja viņš ir vērīgs, ja viņš skatās ne tikai ar savām acīm,
bet arī ar sirdi, tad dzīve apdāvinās viņu ar kādu īpašu atklājumu. Un tad realitātes fiksācija iegūs
māksliniecisku viedokli, tā kļūs par mākslu un vienmēr aizraus skatītāju. Fakti un notikumi
novecos, tie kļūs par vēsturi, bet sajūtas, kuras mēs pārdzīvojām paliks ar mums. Tāpēc māksla ir
vienīgais dzīvais tilts starp dažādu paaudžu cilvēkiem un laika periodiem."